Dermatoloģiskās saslimšanas psihoterapeita skatījumā

Rutkovska Ē., Ivaščenko T. | Aprīlis 2012

Pēdējos gados attīstās jauna nozare – psihodermatoloģija, kas pēta psihiskā un emocionālā stāvokļa ietekmi uz ādu. Āda ir cilvēka ķermeņa vislielākais orgāns, tāpēc tai ir milzīga ietekme uz veselības stāvokli. Ādas slimības ir ļoti izplatītas psihosomatiskas saslimšanas – tās bieži rodas psihisko faktoru ietekmē: pēc dažādu valstu datiem 73–84% ādas slimību ir psihosomatiskas.Klīniskajā praksē dermatologi pārliecinājušies par stresa ietekmi uz ādas slimībām, tomēr zinātniski pierādītas un atzītas ir tikai dažas slimības, jo līdz galam nav izpētīti fizioloģiskie procesi, proti, kā stress ietekmē ādas patoloģiju rašanos.

Āda un tās ietekme uz cilvēka dzīvi

Pētnieki atklājuši, ka 40-60% psoriāzes gadījumu pamatā ir emocionāls stress, bet atopiskā dermatīta - 81% gadījumu. Stress var būt kā ierosinātājfaktors, piemēram, nātrenei un tās paveidam angioedēmai jeb Kvinkes edēmai, kas parādās emocionālas spriedzes laikā. Tāpat emocionālā spriedze pastiprina matu izkrišanu ligzdveida alopēcijas gadījumā. Sakarība starp pinnēm, vienkāršo herpi un stresu vēl tiek pētīta.

 

Āda ir unikāls orgāns, jo tai ir ne tikai fizioloģiskas funkcijas, bet arī saskarsmes funkcijas. Tā ir robeža starp cilvēku un apkārtējo pasauli, starp "es" un "tu". Āda ir daļa no cilvēka vizuālā tēla. Ar tās palīdzību mēs paužam emocijas: piemēram, nosarkšana vai nobālēšana var būt trauksmes, baiļu, prieka vai kauna izpausme. Ādas sviedru dziedzeru asinsvadi reaģē gan uz ķīmiskiem, gan fiziskiem, gan psiholoģiskiem kairinājumiem. Cilvēks var nobālēt dažādu iemeslu pēc, piemēram, spēcīga riebuma, sašutuma vai baiļu ietekmē. Apmulsums dažu sekunžu laikā var izraisīt nosarkumu, saspringtās situācijās daudziem svīst plaukstas vai pēdas. Ne velti pasaulē izplatīti tāda veida teicieni kā "nobālēja aiz skaudības" vai "kļuva sarkans no dusmām". Šādā veidā āda sniedz daudz neverbālas informācijas.

Āda ir sajūtu orgāns. Caur to mēs jūtam sāpes, dedzināšanu, siltumu, aukstumu un citas sajūtas, kas ļauj mums izdzīvot.

Ādas ietekme uz cilvēka dzīvi sākas vēl pirms piedzimšanas un ir cieši saistīta ar psihi. Āda un nervu sistēma attīstās no viena iedīgļa - no apvalka, kas aptver embrija ķermeni un kas vienlaikus ir arī maņu orgāns. Āda un nervu sistēma ciešo saikni saglabā arī vēlāk - spēcīga nervu kairinājuma ietekmē nervu galos atbrīvojas ķīmiskas vielas, kas pa asinsriti nonāk ādā un daļai cilvēku var izraisīt dažādas ādas saslimšanas.

Cēloņi ādas slimībām

Cēloņi ādas slimībām bieži meklējami agrīnā attīstībā, zīdaiņa vecumā. Bieži tā ir traucēta saskarsme ar māti. Zīdainis nesaprot vārdus - viņš apkārtējo informāciju uztver ar ādu caur glāstiem. Nozīme ir tam, cik bieži tie ir, vai glāsti ir silti, mierīgi vai arī vēsi un tikko jūtami. Arī mātes apmierinātība ar sevi, savu ķermeni atspoguļojas attieksmē pret bērnu. Iemesls, kāpēc nerodas vecāku un bērna emocionāla tuvība, var būt arī neapzinātas vecāku bailes, kas izpaužas nedrošībā, nespējā veidot ar bērnu emocionāli tuvas, intīmas attiecības. Zīdainis neapmierinātību izpauž emocijās - raudāšanā, nemierīgās kustībās - vai arī rodas ādas veģetatīva reakcija - ap­sārtums, svīšana vai vēsa āda. Bērns ādu izmanto kā instrumentu emociju paušanā. Tā ir ikdienišķa parādība, ka bērnībā uz stresu reaģē ar galvas un vēdera sāpēm vai niezi. Jo stiprāka ir bērna neapmierinātība ar veselīgas mīlestības trūkumu, jo smagāki slimības simptomi. Pētījumos noskaidrots, ka bērni, kas pirmajos dzīves mēnešos ar glāstiem saņem pozitīvas emocijas, izaug pašapzinīgāki un apmierinātāki ar sevi un savu ķermeni.

Ar laiku bērns emocijas sāk risināt vārdos, fantāzijās vai rotaļās. Ja ir problēmas, ko vecāki ignorē un nerisina, tās uzkrājas zemapziņā, no kurienes vēlāk izlaužas kādu ķermeņa reakciju veidā, piemēram, ādas slimības saasinājumā. Negatīvās emocijas tiek "izdzīvotas caur ādu". Tas rada neapmierinātību ar ķermeni un zemu pašnovērtējumu. Ja vecāki bieži skeptiski uzlūko bērnu, viņam var šķist, ka viņā ir kas nepatīkams, par ko būtu jākaunas. Šīs izjūtas pastiprina tāda veida izteicieni kā "labi/skaisti bērni gan tā nedara", kad bērns ir nosmērējies. Negatīvais pašnovērtējums var palikt zemapziņā un ietekmēt psihi un uzvedību vēlāk. Tam pievienojas depresija un uztraukums, problēmas tiks pārdzīvotas caur ķermeni, nelabvēlīgi ietekmējot ādas stāvokli, var parādīties ārējo izskatu ietekmējošas psihiskas problēmas. Šādā situācijā nepieciešama gan ādas ārsta, gan psihoterapeita palīdzība.

Nepareiza ķermeņa uztvere parasti izpaužas kā cilvēka neapmierinātība ar savu izskatu. Lai mainītos, cilvēks ļaujas plastikas operācijām, izmanto dažādus kosmētiskos līdzekļus, taču rezultāts nerada apmierinājumu.

Biežāk ar ādas slimībām sasirgst emocionāli nestabilāki cilvēki, kas ir viegli aizvainojami vai kam pastiprināti nepieciešama uzmanība, novērtējums un glās ti. Depresīvas izjūtas var padarīt ādu sausu, rodas nieze un zvīņošanās, āda izskatās novecojusi un zaudē elastību. Stresa hormonu paaugstinātā līmeņa un asinsrites traucējumu dēļ var izkrist mati vai pat veidoties plikpaurība. Ar depresiju un zemu pašnovērtējumu saistīta arī nagu graušana, nepārtraukta lūpu aplaizīšana, kodīšana, pūtīšu spiešana (kas var radīt mākslīgo akni), matu virpināšana, raušana un sūkāšana. Dažkārt tas notiek miegā, tātad - neapzinoties. Šīs problēmas raksturīgas bērniem, kam ir problēmas ģimenē vai ar tuviniekiem. Dažos gadījumos, ja ir liela psiholoģiskā spriedze, parādās "hektiskie" plankumi uz ādas, izteikta svīšana, paaugstināta temperatūra. Tāda pati reakcija var būt uztraukuma vai baiļu situācijā. Dažreiz tikai biedējošas domas vai nepatīkami pieskārieni var izraisīt zos­ādas parādīšanos. Ir atzīta arī neirodermīta saistība ar cilvēka emocionālo nestabilitāti, problēmām ģimenē, agresīvām nosliecēm un problēmām, kas saistītas ar seksualitāti.

Alerģiskas reakcijas izsitumu formā bieži nomoka cilvēkus, kam ir pārspīlēta fiziskās un sociālās nepilnvērtības izjūta. Viņi pārāk uztraucas par citu viedokli, cenšas izpatikt, viņiem ir daudz negatīvu fantāziju, priekšstatu un gaidu: ja tās nepiepildās, rodas vilšanās, trauksme un dusmas, bet šīs emocijas bieži tiek paturētas sevī, krājas un vēlāk izpaužas caur ādu. Šādiem cilvēkiem grūti veidot attiecības, kontaktus ar citiem, tāpēc viņi ir diezgan nedroši. No vienas puses, viņi vēlas būt neatkarīgi, no otras - ļoti vēlas būt ar kādu ciešās attiecībās. Šiem cilvēkiem pietrūcis maiguma un drošības, ko var iegūt un sajust ar ādas starpniecību - ar glāstiem un pieskārieniem. Bieži tieši vecāki ir tie, kas tos lieguši.

Psihodermatoloģisko traucējumu klasifikācija

• Psihofizioloģiskie traucējumi:
  • psoriāze,
  • atopiskais dermatīts,acne excoriee,
  • hiperhidroze,
  • nātrene,
  • Herpes simplex vīrusa infekcija,
  • seborejisks dermatīts,
  • rozācija,
  • nieze.

• Psihiatriskie traucējumi ar dermatoloģiskiem simptomiem:
  • trihotillomānija,
  • dismorfofobija.

• Dermatoloģiskie traucējumi ar psihiatriskiem simptomiem:
  • neirofibroma,
  • vitiligo.

• Citi:
  • ādas sensorie sindromi,
  • hroniska galvas ādas nieze,
  • vulvodīnija.

Psoriāze

Psoriāzes sākumu vai uzliesmojumu var izsaukt dažādi stresori. Stress bijis 44% pacientu pirms sākotnējā psoriāzes uzliesmojuma, bet atkārtotais uzliesmojums uz stresu attiecināts līdz 80% indivīdu. Agrīnais psoriāzes sākums līdz 40 gadu vecumam var būt vairāk saistīts ar stresu nekā vēlīnais slimības sākums, un pacientiem ar augstu psiholoģisku stresa līmeni var būt daudz nopietnāki ādas un saišu simptomi.

Biežākie psihiskie simptomi saistībā ar psoriāzi: traucējumi ķermeņa tēlā, sociālās un profesionālās funkcijas pasliktināšanās. Dzīves kvalitāti nopietni var ietekmēt psoriāzes hroniskums un redzamība, kā arī mūžilgas ārstēšanas nepieciešamība. Ir noteiktas piecas stigmas dimensijas, kas saistītas ar psoriāzi: prognozējama noraidīšana, nepilnvērtības izjūta, jūtīgums pret sabiedrības attieksmi, vaina un kauns, noslēgtība. Smagas psoriāzes gadījumā biežāk parādās depresīvie sim­ptomi un domas par pašnāvību. Depresija var modulēt niezes uztveri, saasināt niezi, var būt grūtības aizmigšanas un gulēšanas procesā. Pētījumā 217 psoriāzes pacientiem ar saistīto depresiju 9,7% atzina, ka "vēlas būt miris", un 5,5% ziņoja par aktīvām pašnāvības domām.

Psoriāze ietekmē arī seksuālo darbību. Kādā pētījumā 30-70% pacientu atzina seksuālās aktivitātes mazināšanos, un šie pacienti biežāk ziņoja arī par locītavu sāpēm, psoriāzi, kas ietekmē cirkšņa reģionu, un niezi, salīdzinot ar pacientiem bez seksuālām sūdzībām. Šiem pacientiem bija arī augstāks depresijas līmenis, kā arī lielāka tieksme pēc citu cilvēku atzinības, lielāka slieksme uz alkohola lietošanu. Psihofizioloģiski neiropeptīdiem, piemēram, vazoaktīvam intestinālam peptīdam un P vielai, var būt nozīme psoriātisku bojājumu veidošanā. Reizēm psoriāzes gadījumā ir neatbilstība starp vazoaktīvo intestinālo peptīdu un P vielu, tā var būt saistīta ar pieaugumu stresa izraisītā veģetatīvā reakcijā un palēninātā hipofīzes-virsnieru darbībā. Bioloģiskā atgriezeniskā saite, meditācija, hipnozes izraisīta relaksācija, simptomu kontrolēšanas tēlaina apmācība un antidepresanti ir svarīgs papildinājums standarta terapijai.

Atopiskais dermatīts

Stresaini dzīves notikumi pirms slimības ir vairāk nekā 70% atopiskā dermatīta pacientu. Simptomu smagums tiek saistīts ar iekšējo un ģimenes stresu, kā arī ar problēmām psihosociālā apkārtējā vidē un zemu pašvērtējumu. Disfunkcionālas ģimenes dinamikas dēļ var būt terapeitiskās atbildes reakcijas trūkums, kā arī attīstības apstāšanās. Viljamss konstatējis, ka 45% bērnu ar atopisko dermatītu, kuru mātes piedalījās konsultācijās, bija brīvi no bojājumiem - pret 10% grupā, kas saņēma parasto (ne-psiholoģisko) monoterapiju. Ir pierādīts, ka hroniskā zīdaiņu ekzēma reaģē uz ārstēšanu, kad vecākus izglītoja papildu standarta terapijai. Psihoemocionālā iejaukšanās, piemēram, īsa dinamiskā psihoterapija un atpakaļsaite, kognitīvās uzvedības terapijas, relaksācijas metodes un hipnoze var būt nozīmīgi papildinājumi ārstēšanai ar benzodiazepīnu un antidepresantiem.

Nātrene

Nātreni var saasināt smags emocionālais stress. Palielināta emocionālā spriedze, nogurums un saspringtas dzīves situācijas var uzskatīt par galvenajiem faktoriem vairāk nekā 20% gadījumu un ir 68% pacientu. Bieži pacientiem ir grūtības izpaust dusmas un nepieciešamība būt pieņemtiem. Pacientiem ar šiem traucējumiem var būt depresijas sim­ptomi un nemiers, niezes dēļ pieaug depresijas smaguma pakāpe. Saaukstēšanās nātrene var būt saistīta ar hipomāniju ziemā un recidivējošu idiopātisku nātreni ar panikas traucējumiem. Doksepīns, nortriptilīns un SSAI noder hroniskas idiopātiskas nātrenes ārstēšanā. Atkārtota nātrene, kas saistīta ar smagiem trauksmes traucējumiem, veiksmīgi ārstējama ar fluoksetīnu un citiem medikamentiem. Individuālā un grupu psihoterapija, stresa pārvaldība, hipnoze ar relaksāciju var izrādīties lietderīga arī šiem pacientiem.

Iemesli uzliesmojumam

Āda ir vislielākais ķermeņa orgāns un arīdzan dvēseles spogulis, atspoguļojot emocionālo stāvokli. Mainās asinsrite, sviedru un tauku dziedzeru darbība, izpaužoties kā reakcija uz hronisku/ieilgušu stresu. Katrs uz to reaģē atšķirīgi. Personības attīstības agrīnu traucējumu dēļ var iegūt tādu aizsardzības veidu pret stresu, kas manifestējas kā ādas kaite.

Ņemot vērā ādas psihoemocionālās funkcijas (robeža starp cilvēku un apkārtējo pasauli, kontakta orgāns - tilts uz ārpasauli, sajūtu orgāns, orgāns, ar kura palīdzību pauž emocijas, daļa no cilvēka vizuālā tēla - estētiskā funkcija), rodas jautājums - ko gan iespējams darīt? Lūk, daži padomi!

• Slimības gaitu var koriģēt ar dažādiem atslābināšanās paņēmieniem, jāapgūst emocionāla relaksācija, lai pazeminātu stresa līmeni. Jāmācās apzināties savas emocijas, tās izteikt, neturēt sevī.
• Smagākos gadījumos pievieno arī medikamentozu terapiju: nomierinošus līdzekļus un antidepresantus.

• Diemžēl ādas slimības izpausmes pacienti reti saista ar psihoemocionālajiem cēloņiem. Šie cēloņi parasti ir neatrisinātos un neizdzīvotos konfliktos, kuri nāk no bērnības. Ja cilvēks ir ieinteresēts atrisināt tos un viņam ir pietiekama motivācija to darīt (jo tas aizņem patiešām ilgu laiku), var sasniegt ievērojamus rezultātus.

• Kādos brīžos radies slimības paasinājums, kādi notikumi pirms tam risinājušies... Vairākums pamanīs likumsakarības, kas atkārtojas. Visbiežāk tās sakņojas psihoemocionālās problēmās, tātad tajās arī jāmeklē risinājums, lai sāktu atveseļoties no mokošās ādas kaites.

Un jāatceras, ka arī psihosomatiskai pieejai vajadzīga individuāla diagnostika, ņemot vērā konkrētu situāciju, kas izsaukusi slimību, un cilvēka individualitāti. Tieši tāpēc ļoti svarīga ir konsultācija pie speciālista vai speciālistu tandēma - psihoterapeita un dermatologa.

Literatūra

1. Misery L. Neuro-immuno-cutaneous system (NICS). Pathol Biol (Paris), 1996; 44: 867-874.
2. Savin JA, Cotterill JA. Psychocutaneous disorders. // Champion RH, Burton JL, Ebling FJG, eds. Textbook of Dermatology. Blackwell Scientific Publications, 1992: 2479-2496.
3. Humphreys F, Humphreys MS. Psychiatric morbidity and skin disease: what dermatologists think they see. Br J Dermatol, 1998; 139: 679-681. 
4. Attah JFY, Mostaghimi H. Comorbidity between dermatologic diseases and psychiatric disorders in Papua New Guinea. Int J Dermatol, 1995; 34: 244-248. 
5. Capoore HS, Rowland Payne CM, Goldin D. Does psychological intervention help chronic skin conditions? Postgrad Med J, 1998; 74: 662-664. 
6. Al'Abadie MS, Kent CG, Gawkrodger D. The relationship between stress and the onset and exacerbation of psoriasis and other skin conditions. Br J Dermatol, 1994; 130: 199-203.
7. Griffiths CE, Richards HL. Psychological influence in psoriasis. Clin Exp Dermatol, 2001; 26: 338-342.
8. Gupta MA, Gupta AK, Watteel GN. Early onset (
9. Harvima RJ, Viinamaki H, Harvima IT, et al. Association of psychic stress with clinical severity and symptoms of psoriatic patients. Acta Derm Venereol, 1996; 76: 467-471.
10. Park BS, Youn JI. Factors influencing psoriasis: an analysis based upon the extent of involvement and clinical type. J Dermatol, 1998; 25: 97-102.
11. Gupta MA, Gupta AK. Psoriasis and sex: a study of moderately to severely affected patients. Int J Dermatol, 1997; 36: 259-262.
12. Farber EM, Lanigan SW, Rein G. The role of psychoneuroimmunology in the pathogenesis of psoriasis. Cutis, 1990; 46: 314-316.
13. Pincelli C, Fantini F, Magnoni C, et al. Psoriasis and the nervous system. Acta Derm Venereol, 1994; 186 Suppl.: 60-61.
14. Schimidt-Ott G, Jacobs R, Jager B, et al. Stress-induced endocrine and immunological changes in psoriasis patients and healthy controls: a preliminary study. Psychother Psychosom, 1998; 67: 37-42.
15. Tausk F, Whitmore SE. A pilot study of hypnosis in the treatment of patients with psoriasis. Psychother Psychosom, 1999; 68: 221-225.
16. Faulstich ME, Williamson DA. An overview of atopic dermatitis: towards bio-behavioral integration. J Psychosom Res, 1985; 29: 415-417.
17. Gil KM, Keefe FJ, Sampson HA, et al. The relation of stress and family environment to atopic dermatitis symptoms in children. J Psychosom Res, 1987; 31: 673-684.
18. Lapidus CS, Kerr PE. Social impact of atopic dermatitis. Med Health R I, 2001; 84: 294-295.
19. Howlett S. Emotional dysfunction, child family relationship and childhood atopic dermatitis. Br J Dermatol, 1999; 140: 381-384.
20. Koblenzer CS, Koblenzer PJ. Chronic intractable atopic eczema. Its occurrence as a physical sign of impaired parent-child relationships and psychologic developmental arrest: improvement through parent insight and education. Arch Dermatol, 1988; 124: 1673-1677.
21. Gupta MA, Gupta AK. Severe recurrent urticaria associated with panic disorder: a syndrome responsive to selective serotonin reuptake inhibitor (SSRI) antidepressants? Cutis, 1995; 56: 53-54.
22. www.psychodermatology.ru